Japāna izceļas pasaulē ne tikai tāpēc, ka ir viena no bagātākajām un attīstītākajām valstīm. Japāna ir slavena ar savu audzināšanu, pamatojoties uz augstiem principiem. Japānā bērnus mudina būt ziņkārīgiem. Bērni arī tiek aicināti būt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem un iepazīt pasauli jau no mazotnes. Jau no agras bērnības starp bērnu un māti veidojas īpašas attiecības.
Pirmos dzīves gadus bērns pavada kopā ar savu māti, nevis ar savu tēvu vai vecvecākiem. Tēti Japānā parasti strādā 6 dienas nedēļā un redz savus bērnus ļoti reti. Visnozīmīgākais tēva ieguldījums pēc bērna piedzimšanas ir paziņot ģimenei jaundzimušā vārdu septītajā dienā pēc šī notikuma. Japānā nav pieņemts nolīgt aukli, jo mātes neuzticas svešiniekiem, tāpēc bērnu aprūpi viņas uztic savām mātēm, māsām vai vīra mātei. Nav pārsteidzoši, ka starp bērnu un māti tiek izveidotas īpaši intīmas attiecības. Bērns ir atkarīgs no mātes un tiek aprūpēts bez nosacījumiem. Mātes pievērš tik daudz uzmanības saviem pēcnācējiem, cik vien iespējams. Bērni pat iet gulēt ar saviem vecākiem vienā gultā, lai izveidotu emocionālu saikni ar bērnu un dotu viņam siltumu, pozitīvas sajūtas un draudzīgas attiecības. Māte mēģina turēt bērnu sev tuvumā cik bieži vien iespējams, lai samazinātu stresu. Vecāki cenšas nevis disciplinēt savus bērnus, bet izskaidrot viņiem sliktas uzvedības iespējamās sekas. Lielākais sods bērnam Japānā ir pievilt vai radīt kaunu par savu māti vai ģimeni savas uzvedības dēļ. Japānā vecāki ievēro principu “mācīties no kļūdām”, audzinot savus bērnus. Viņi uzskata, ka līdz piecu gadu vecumam bērnam ir jāaug un jāpazīst pasaule bez pieaugušo iejaukšanās. Japānā bērni līdz piecu gadu vecumam tiek uzskatīti par karaļiem. Vēlāk, līdz piecpadsmit gadu vecumam, bērns tiek stingri audzināts. Viņš tiek uzskatīts par pieaugušo no piecpadsmit gadu vecuma.
Japāņu kultūra ir unikāla. Japāņi arī aizsargāt savu personisko telpu kafejnīcās, kur katrs galdiņš ir atdalīts no otra ar starpsienu.
Veids, kā cilvēki izmanto dušu / vannu Japānā ir nedaudz atšķirīgs no rietumu valstīm, galvenokārt tāpēc, ka sevis tīrīšanai ir divi posmi. Cilvēki attīra sevi dušā, tad viņi iegrimst karstā vannā, lai atpūsties.
Tīrīšana Japānā arī atšķiras no rietumu sabiedrībā pieņemtajām normām, jo īpaši tāpēc, ka viņi to dara daudz. Piemēram, katras dienas beigās studenti tīra savas klases istabas un tualetes. Noteiktās dienās studenti un skolotāji pavada pāris stundas tīrot skolu un tās apkārtni.
